Melnā saulespuķe

Daina Avotiņa
Melnā saulespuķe
Lata romāns Mīļo stundiņ, saulespuķe ezera niedrēs! Un nule acis redz tikai šo puķi, it kā nekā cita tur nebūtu ne niedru, ne krasta smilšu, ne saulaino debesu virs tās melnās puķes.
"Tā esmu es?" Marga apjauš. "Tā viņš mani sauca par savu saulespuķi. Tā ir mūsu dzīve… Kā saulespuķe esmu tiekusies uz sauli, bet esmu novītusi bez saules. Kā viņš to ir zinājis?"
Nu gan viņa steidzas projām. Ārā iznākusi, uz brīdi apstājas no pēkšņas domas, ka vajadzēja to gleznu nopirkt. Pie dažām bija mazas zīmītes, ka tās ir pārdotas, arī viņa varētu nopirkt? Papurinājusi galvu, iet tālāk viņa nedrīkst nest mājās melnu puķi, kas sāpinātu Arturu un ikbrīd mocītu viņu pašu. Kanādas zaļajā, gaišajā mācītājmājā melnai puķei nav vietas.
Šo romānu rakstīt mani pamudināja trimdā aizbraukušo pusmāsas un tēvmāsas vēstules un viņu smeldzīgās ilgas atgriezties mājās. Mana māsa to jau bija stingri izlēmusi. Bet viņa nepārbrauca. Manuprāt, cilvēku var salīdzināt ar saulespuķi, kas allaž tiecas uz sauli. Cilvēkam šī saule ir mīlestība, draudzība un augsne augšanai savas mājas. Ja tas viss zūd, saulespuķe novīst. Nedod Dievs zaudēt šo zemi! Tik ļoti gribas, lai saulespuķes būtu saules krāsā! Un lai nevienam nebūtu no šejienes jādodas svešatnē ne ar savu, ne kādas ārējas varas uzspiestu gribu.
Daina Avotiņa
Lata romāns 2011
1 (139) Abonēšanas indekss 2150
Aleksandrs. Stankevičs, ilustrācijas
© AS "Lauku Avīze", 2011
Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
2011
Trimdinieces māsas Ainas piemiņai